No dzimtas īpašuma līdz testamentārās rīcības brīvībai – Ungārijas mantojuma tiesību attīstība


No dzimtas īpašuma līdz testamentārās rīcības brīvībai – Ungārijas mantojuma tiesību attīstība


Ungārijas mantojuma tiesību vēsture atspoguļo pārmaiņas attiecībās starp trim konkurējošām interesēm: indivīda gribu, ģimenes īpašuma saglabāšanu un publiskās varas prasījumu uz īpašumu, kuram nav cita mantinieka. Viduslaikos zemes īpašuma mantošana bija cieši saistīta ar piederību noteiktam sociālajam slānim un ģimenes stāvokli sabiedrībā. Mūsdienu mantojuma tiesībās savukārt priekšplānā izvirzās testamentārās rīcības brīvība, tuvāko ģimenes locekļu aizsardzība un tiesiskās vienlīdzības princips. Tomēr šī pārveide nenotika vienā dienā: gadsimtu gaitā Ungārijas mantojuma tiesības veidoja paražu tiesības, karaļu izdotie tiesību akti, sociālās pārmaiņas un Eiropas tiesību attīstības tendences.

Arpādu dinastijas valdīšanas laikā galvenā sociālā un mantiskā vienība bija dzimtas kopiena. Zeme nebija tikai individuāls īpašums, bet arī ģimenes iztikas un sociālā stāvokļa pamats. Tādēļ tiesības ierobežoja iespēju brīvi rīkoties ar zemes īpašumu, aizsargājot radinieku intereses. Karalis darbojās gan kā likumdevējs, gan kā tiesiskās kārtības garants: no vienas puses, viņš aizsargāja ģimenes locekļu tiesības, bet, no otras puses, pieprasīja tiesības uz īpašumu, kas palika bez mantinieka.

Jau Svētā Stefana likumdošanā tika ņemta vērā atraitņu un bāreņu aizsardzība. Atraitni, kura palika kopā ar bērniem, nedrīkstēja piespiest stāties jaunā laulībā. Savukārt bezbērnu atraitnes gadījumā tika regulēta viņas iespēja izmantot mirušā vīra īpašumu: pēc viņas nāves īpašumam bija jāatgriežas vīra radinieku rokās, bet, ja šādu radinieku nebija, tas pienācās karalim. Tomēr šos risinājumus nedrīkst pielīdzināt mūsdienu lietojuma tiesībām vai pašreizējiem valsts mantošanas principiem, jo to juridiskais pamats un funkcijas bija atšķirīgas.

Nozīmīgs posms mantojuma tiesību attīstībā bija 1222. gada Zelta bulla, ko izdeva karalis Andrejs II. Tās 4. pants regulēja to karaļa kalpotāju tiesisko stāvokli, kuriem nebija vīriešu kārtas pēcnācēju. Viņu meitām kopīgi bija jāsaņem viena ceturtā daļa no īpašuma, savukārt ar atlikušo daļu īpašnieks varēja brīvi rīkoties. Ja šāds rīkojums netika dots, īpašums pārgāja radiniekiem un pēc tam karalim. Tomēr tas nenozīmēja vispārēju testamentārās rīcības brīvību mūsdienu izpratnē, bet gan īpašu tiesību noteiktai sociālajai grupai.

Lajoša I 1351. gada likums apstiprināja Zelta bullas noteikumus, izņemot normu par brīvu rīcību ar īpašumu. Tādējādi nostiprinājās aviticitātes princips (aviticitas, ), saskaņā ar kuru mantotā dižciltīgo īpašuma zeme bija pakļauta ierobežojumiem attiecībā uz tās atsavināšanu un rīkojumiem nāves gadījumam. Praksē būtiska nozīme bija atšķirībai starp no senčiem mantotu īpašumu un īpašumu, ko pats īpašnieks bija ieguvis.

Aviticitātes galvenais mērķis bija saglabāt zemi ģimenes īpašumā. Dzimtas īpašuma mantošanā īpaši nozīmīga bija vīriešu dzimtas līnija, tomēr sievietes nebija pilnībā izslēgtas no mantošanas. To, kam bija tiesības uz īpašumu, noteica arī piešķīruma nosacījumi, konkrēto tiesību saturs un karaļa varas lēmumi. Tādēļ tā laika sistēmu nevar reducēt uz principu, ka viss īpašums pienācās vecākajam dēlam.

Svarīgs viduslaiku mantojuma tiesību izziņas avots ir Ištvāna Verbēči Tripartitum, kas tika izstrādāts 1514. gadā un iespiests 1517. gadā. Lai gan tas nekad netika oficiāli izsludināts kā kodekss, ilgstoši tam bija būtiska ietekme uz tiesu praksi. Tajā bija apkopoti paražu tiesību principi par dižciltīgo īpašumiem, radinieku mantošanas tiesībām un sieviešu mantiskajām tiesībām. Tas regulēja arī īpašuma pāreju Kronas īpašumā gadījumos, kad nebija tiesīgu mantinieku. Tādējādi dižciltīgo īpašums joprojām bija cieši saistīts ar karaļa varu.

Kārtu sabiedrībā nepastāvēja vienota mantošanas sistēma. Atšķirīgi noteikumi attiecās uz dižciltīgajiem, pilsētniekiem un zemniekiem, turklāt nozīme bija arī vietējām paražām. Zemnieku mantošana ietvēra ne tikai mantas nodošanu, bet arī iespēju turpināt saimniecības izmantošanu un pārņemt ar to saistītos pienākumus. Tādēļ mantinieku tiesiskais stāvoklis lielā mērā bija atkarīgs no viņu sociālā stāvokļa.

Būtiskas pārmaiņas ieviesa 1840. gada VIII likums, kas regulēja zemnieku mantošanu. Ja testamenta nebija, vīriešu un sieviešu kārtas pēcnācējiem bija jāmanto vienlīdzīgi gan dzimtas īpašums, gan iegūtais īpašums. Tika regulēti arī laulāto kopīgi iegūtā īpašuma jautājumi un atraitnes uzturēšana. Tomēr tas nenozīmēja, ka saimniecība obligāti bija fiziski jāsadala: viens no mantiniekiem varēja pārņemt nekustamo īpašumu, izmaksājot pārējiem viņu pienākošās daļas.

1848. gada XV likums noteica aviticitātes atcelšanas principu un paredzēja, ka valdībai jāsagatavo civillikuma projekts. Tomēr pats tiesību akts bija īss, programmisks regulējums un neradīja pilnīgu mantojuma tiesību sistēmu. Revolūcijas notikumi un neatkarības karš pārtrauca jauno noteikumu detalizētas izstrādes procesu.

Ar 1852. gada 29. novembra patentu 1853. gadā Ungārijā tika ieviests Austrijas Civilkodekss. Tomēr Austrijas tiesības nepalika spēkā ilgstoši visās valsts daļās. 1861. gadā Tiesnešu konference lielākajā daļā Ungārijas atjaunoja Ungārijas privāttiesību piemērošanu, vienlaikus saglabājot aviticitātes atcelšanu. Transilvānijā un bijušās Militārās robežas teritorijā tiesiskais stāvoklis bija atšķirīgs.

1861. gada Pagaidu tiesvedības noteikumi atcēla atšķirību starp tēva un mātes dzimtas līnijas mantošanu, piešķirot priekšroku lejupējiem radiniekiem. Tika ieviesta arī tuvāko radinieku aizsardzība ar neatņemamās mantojuma daļas institūtu, kas ļāva šīm personām pieprasīt noteiktu īpašuma daļu arī tad, ja testaments tām nebija nodrošinājis atbilstošu mantojuma daļu.

Par īpašu Ungārijas mantojuma tiesību institūtu kļuva mantošana pēc īpašuma izcelsmes dzimtas līnijas (ági öröklés). Ja mantojuma atstājējam nebija lejupējo radinieku, īpašums, kas bija saņemts no tēva vai mātes dzimtas, varēja atgriezties attiecīgajā dzimtas līnijā. Šis institūts regulēja mantošanu pēc likuma, tomēr neatjaunoja agrākos ierobežojumus attiecībā uz īpašuma atsavināšanu vai testamenta sastādīšanas brīvību.

Austroungārijas duālisma periodā turpinājās mantojuma tiesību sistematizācija. 1876. gada XVI likums regulēja testamentu, mantojuma līgumu un dāvinājumu nāves gadījumam formu. Savukārt 1894. gada XVI likums regulēja mantojuma lietu izskatīšanas kārtību, nodrošinot oficiālu mantojuma sastāva, mantinieku loka un viņu tiesības apliecinošo pierādījumu noskaidrošanu.

Neraugoties uz šīm pārmaiņām, Ungārijā ilgu laiku nebija pilnīga civillikuma. 1928. gada privāttiesību likumprojekts nekad nekļuva par spēkā esošu likumu, tādēļ tiesu praksei un agrākajiem tiesību noteikumiem joprojām bija būtiska nozīme. Ar 1949. gada VII likumu tika atcelti ģimenes fideikomisi (hitbizományok), kuru mērķis iepriekš bija saglabāt īpašumus noteiktu ģimeņu īpašumā.

Pirmais sekmīgi pieņemtais Ungārijas Civilkodekss — 1959. gada IV likums — stājās spēkā 1960. gada 1. maijā. Tajā tika saglabāts testamenta institūts, neatņemamā mantojuma daļa, mantošana pēc īpašuma izcelsmes dzimtas līnijas, kā arī atraitnes tiesības. Pārdzīvojušajam laulātajam būtiska nozīme bija lietojuma tiesībām, kas nodrošināja viņa mantisko aizsardzību pēc otra laulātā nāves.

Pašlaik spēkā esošais Civilkodekss — 2013. gada V likums — stājās spēkā 2014. gada 15. martā. Tā Septītā grāmata regulē mantojuma tiesības. Pamatprincips ir brīvība rīkoties ar īpašumu nāves gadījumam, savukārt mantošana pēc likuma tiek piemērota tad, ja nav spēkā esoša testamentāra rīkojuma. Bērni manto vienādās daļās. Ja mantojuma atstājējs atstāj lejupējos radiniekus, laulātais manto mūža lietojuma tiesības uz kopīgi izmantoto mājokli un tā iekārtu, kā arī daļu no pārējā mantojuma, kas atbilst viena bērna mantojuma daļai. Savukārt neatņemamās mantojuma daļas apmērs tika samazināts: parasti tā ir viena trešdaļa no tās daļas, ko tiesīgā persona saņemtu, mantojot pēc likuma, turpretī agrāk tā bija puse no šīs daļas.

Īpaša nozīme ir arī bezmantinieka mantas jautājumam. Viduslaiku īpašuma pāreja karaļa īpašumā un mūsdienu mantošana, kurā mantinieks ir publiska persona, balstās uz atšķirīgiem juridiskiem pamatiem. Attiecībā uz mantojumiem, kas atklājušies 2023. gada 1. jūlijā vai vēlāk, ja nav cita mantinieka, Ungārijā esošais nekustamais īpašums pāriet tās pašvaldības īpašumā, kuras teritorijā tas atrodas. Tas attiecas arī uz kustamo mantu, kas atrodas attiecīgajā teritorijā un piederēja mantojuma atstājējam viņa nāves brīdī. Ja mantojuma pieņemšanas noraidīšanas dēļ nepaliek citu mantinieku vai pašvaldība mantojumu noraida, manto valsts. Valsts kā likumiskais mantinieks nevar mantojumu noraidīt. Šos noteikumus paredz Ungārijas Civilkodeksa 7:74. pants un Civilkodeksa ieviešanas noteikumu 64/A pants.

Tādējādi Ungārijas mantojuma tiesību attīstība atspoguļo pakāpenisku pāreju no sistēmas, kuras pamatā bija dzimtas kopiena un zemes īpašuma ierobežojumi, uz mūsdienīgu modeli, kurā galvenā nozīme ir indivīda gribai un tiesiskajai vienlīdzībai. Tomēr tas nenozīmē, ka agrākie principi ir pilnībā izzuduši. Pārdzīvojušā laulātā aizsardzība, tuvāko radinieku tiesības, īpaša attieksme pret īpašumu, kas nācis no noteiktas dzimtas līnijas, kā arī bezmantinieka mantas regulējums liecina, ka mūsdienu mantojuma tiesības joprojām apvieno indivīda brīvību ar ģimenes un sabiedriskās kārtības interešu aizsardzību.