Vēsturisks dokuments parāda, kas konkrētā laikā tika ierakstīts par personas ģimenes attiecībām. Savukārt DNS var sniegt pierādījumus par bioloģisku radniecību. Un šīs abas lietas ne vienmēr sakrīt.
Nepareizs ieraksts dzimšanas vai baznīcas reģistrā, vārda maiņa, adopcija, ārpus laulības dzimis bērns vai vienkārši iepriekš nezināma ģimenes saikne var palikt dokumentos apslēpta gadu desmitiem vai pat gadsimtiem. Savukārt atbilstošas DNS sakritības var atklāt ģimenes saiknes, kuras ar tradicionālajiem avotiem vien nekad nebūtu iespējams atrast. Ir svarīgi atcerēties, ka viena DNS sakritība pati par sevi nesniedz pilnīgu dzimtas koku. Atkarībā no kopīgās DNS daudzuma parasti ir iespējamas vairākas radniecības versijas. Tāpēc viens no aizraujošākajiem mūsdienu ģenealoģisko pētījumu aspektiem ir šo divu pierādījumu veidu apvienošana: Mēs interpretējam ģenētiskās sakritības kopā ar dokumentiem, dzimtas kokiem un citām DNS sakritībām.
Tas var būt īpaši nozīmīgi mantinieku meklēšanā. Ja nepieciešams izpētīt nezināmu vai neskaidru izcelsmes līniju, DNS var sniegt jaunu pētījuma virzienu vai palīdzēt izvērtēt iespējamu bioloģisko radniecību. Taču arī šeit ir būtiski nošķirt: Ģenētiskā radniecība un juridiski noteikta radniecība ne vienmēr ir viens un tas pats. Pat ja DNS tests pārliecinoši apstiprina bioloģisku radniecību, tas automātiski nenozīmē, ka persona ir mantinieks juridiskā nozīmē. Mantojuma lietās attiecīgās jurisdikcijas tiesību akti nosaka, kādi pierādījumi var tikt pieņemti un kas ir jānoskaidro tiesvedībā.
Un, kad abi avoti stāsta atšķirīgus stāstus, bieži tieši tad sākas patiesi aizraujošais pētījums.